Stendāls Lisjēns Levēns Romāns Ievērojamā franču rakstnieka (1793—1812) romāna darbība notiek Jūlija monarhijas laikā — revolucionārās Francijas pārejas laikmetā uz pēcrevolūcijas Franciju, kur nostiprinās naudas un biržas vara. Politiskā satīra un skaudri tvertas laikmeta ainas mijas ar romantiskas mīlestības lolojumu, ar šo jūtu smalku analīzi.   Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis No franču valodas tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja  Tulkojums latviešu valoda, noformējums, izdevniecība «Zvaigzne», 1969 Mākslinieks Māris Ozoliņš Stendāls Lisjēns Levēns: Romāns /No franču vai. lulk. S. Jaunarāja; L. Andrejeva piev.; S. Lieļajevas, M. Tolmačeva piezī­mes; Maksl.M. Ozoliņš.- li: Zvaigzne, 1989—527 lpp.:ģīm. Šis darbs uzrakstīts vienkārši un bez viltus, nemēģinot dot jelkādus mājienus, pat pūloties no tiem izvairīties. Taču autors ir pārliecināts, ka, izņemot varoņu kaislību attēlojumu, romānam jābūt spogulim.* Ja policija šī romāna publicēšanu uzskata par bīstamu, pagaidīsim desmit gadu. 1836. gada 2. augustā Rasīns bijis gļēvs un blēdīgs liekulis, jo attēlojis Neronu, tāpat kā Ričardsons, šis puritāniskais un skaudīgais iespiedējs, neapšaubāmi bijis apbrīnojams siržu lauzējs: viņš radījis Lovelasu.* Tas, kurš sarakstījis romānu, ko taisāties lasīt, ak, labvēlīgo lasītāj, ir republikā­nis, kas apbrīno Robespjēru un Kulonu. Taču reizē viņš dedzīgi vēlas dinastijas vecākā zara atgriešanos un Luija XIX valdīšanu. Izdevējs apgalvoja, ka man piedēvēšot visus šos jaukumus — nevis aiz ļaunprātī­bas, bet tālab, ka XIX gadsimta franči lasot tik maz iedziļinās. Tādus viņus padarījušas avīzes. Tiklīdz romānists, pirms apliecina simpātijas saviem varoņiem, atzīstas, ka tēlo mūslaiku sabiedrības paražas, lasītājs sev jautā: «Pie kādas partijas šis cilvēks pieder?» Atbildu: «Autors ir tikai mērens 1830. gada hartas piekritējs.»* Tāpēc viņš iedrošinājies līdz pēdējam sīkumam patiesīgi atveidot republikāņu sarunas un leģitīmistu sarunas, neapvellot abas pretējās partijas ar lielāku bezjēdzību nekā tā, kāda tām īstenībā raksturīga, un neradot karikatūras — tas būtu bistams paņēmiens, jo tad ikvienas partijas piederīgais uzskatītu autoru par pretējās partijas fanātisku piekritēju. Autors ne par kādiem pasaules labumiem nebūtu ar mieru dzīvot demokrātijā, kāda nodibināta Amerikā* tāpēc vien, ka viņš labprātāk meklē iekšlietu ministra vēlību, nekā tiecas pēc stūra bodītes īpašnieka vēlības. Patiesībā vissmieklīgākie no pretējām partijām ir tieši tie, kuri palikuši pēdējā vietā. Un vai gan nav bēdīgs laiks, kad visparastākā romāna izdevējs neatlaidīgi pieprasa autoram šādu priekšvārdu. Ak, cik daudz jaukāk būtu bijis piedzimt divarpus gadsimtu agrāk, Anrī IV valdīšanas laikā, 1600. gadāl Vecums ir kārtības draugs un baidās no it visa. Mūsu 1600. gadā dzimušais varonis būtu viegli pielāgojies Luija XIV cildenajam despotismam un valdībai, ko tik lieliski tēlo hercoga de Sensiinona* nelokāmais ģēnijs. Viņš bija patiess, bet viņu sauca par ļaunu. Vai gadījumā, jfr šī nenozīmīgā romāna autors būtu spējis piekļūt patiesībai, viņš saņemtu tādus, pašus pārmetumus? Viņš ir darījis visu iespējamo, lai tie nekādā ziņā nebūtu pelnīti. Tēlojot personāžu, viņš ļāvies mākslas jaukajām ilūzijām un viņa dvēsele bijusi tālu no naida postīgajām domām. Ja vajadzētu izvēlēties starp diviem cilvēkiem, no kuriem viens būtu galējs republikānis, bet otrs — galējs leģitīinists, autora slepenās simpātijas iemantotu patīkamākais no viņiem. Kopumā leģitīmistain būtu labākas manieres un viņš zinātu vairāk smieklīgu anekdošu; republikānim būtu dedzīgāka sirds un uzvedībā viņš būtu vienkāršāks un jauneklīgāks. Novērtējis šīs pretējās īpašības, autors, kā viņš jau teica, dotu priekšroku patīkamākajam no abiem, un viņu politiskajiem uzskatiem šajā vērtējumā nebūtu nekādas nozīmes. Reiz dzīvoja cilvēks, kas saslima ar drudzi un iedzēra hinīnu. Vēl turēdams glāzi roka un zāļu rūgtuma dēļ viebdamies, viņš pameta skatienu spogulī un ieraudzīja, ka ir ne tikai bāls, bet pat zaļgans. Viņš uzreiz nolika glāzi un piesteidzās pie spoguļa, lai to sadauzītu. Varbūt tads pats liktenis piemeklēs šos sējumus. Sev par nelaimi, tie nevēsta par to, kas noticis pirms gadsimta, varoņi ir mūsdienu cilvēki, manuprāt, viņi pi [1] diviem vai trim gadiem vēl bija dzīvi. Un vai autors vainīgs, ja vieni ir pārliecināti leģitīmisti, bet otri runā kā republikāņi? Vai autoram neatliek vienīgi būt reizē leģitīmistam un republikānim? Taisnību sakot, kad nu autors būtu spiests izteikt tik nopietnu atzīšanos, viņš ļaunākajā gadījuma paziņotu, ka justos ļoti nelaimīgs, ja vajadzētu pakļauties Ņujorkas valdībai. Viņam labāk patīk meklēt Gizo kunga nekā sava kurpnieka labvēlību.* Deviņpadsmitajā gad­simtā demokrātija neizbēgami noved pie viduvēju, prātīgu un, literāri izsakoties, aprobežotu un banālu cilvēku valdīšanas literatūrā. 1836. gada 21. oktobri Reiz Parīzē dzīvoja ģimene, kurai tās galva bija iedvesis vulgāras idejas, un tas bija ne likai gudrs cilvēks, bet arī zināja, ko grib. Lords Bairons* Labvēlīgo lasītāj, ieklausieties, kā es jūs nosaucu. īstenībā, ja neesat labvēlīgs, gatavs ar laipnību uzņemt manus vārdus un vērot, kā rīkojas nopietnās personas, kuras jums tēloju, ja neesat ar mieru piedot autoram gan svinīga cildenuma*, gan tikumisku mērķu trūkumu utt., uti., neiesaku turpināt lasīšanu. Šis stāsts rakstīts, paturot prātā nelielo skaitu lasītāju, kurus nekad neesmu redzējis un nekad neredzēšu, un tas mani ļoti skumdina: es tik labprāt pavadītu vakarus kopā ar viņiem! Cerībā, ka šie lasītāji mani sapratīs, es, atzīstos, neesmu spiests glaimot ļaunvēlīgai kritikai. Lai es spētu būt galants, akadēmisks, daiļrunīgs utt., būtu nepieciešams talants, kāda man nav, tam vēl vajadzētu pievienot simt piecdesmit lappušu perifrāžu, un ari šīs simt piecdesmit lappuses būtu patikušas vienīgi nopietnajiem vīriem, kuru sūtība ir ienīst tādus rakstniekus kā es, kas stādos jums priekšā dziļā padevībā. Šīs cienījamās personas ir pietiekami gandējušas manu likteni reālajā dzīvē, lai es varētu paciest, ka tās sabojā man prieku, kad rakstu Zilajai bibliotēkai*. Palieciet sveiks, draudzīgo lasītāj, un padomājiet, kā nodzīvot mūžu bez naida un bailēm. Čivitavekijā 1837. gadā