Ērihs Marija Remarks Laiks dzīvot un laiks mirt No vācu val. tulk. Helga Gintere Rīga „Liesma” 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Romāns ,,Laiks dzīvot un laiks mirt” (1954) saistīts ar Otrā pasaules kara notikumiem. Šis romāns atmasko militārismu un fašismu. Autors apliecina, ka jāatriebj ļaunums, ko cilvēkiem nodarījis fašisms, un ka ikviens vācu karavīrs ir vainīgs fašisma noziegumos. Centrā ir karavīrs Grēbers, kas pasīvi pakļāvies notikumu attīstībai Vācijā un kļuvis par aklu pavēļu izpildītāju. Vācija ir ieslēgusi koncentrācijas nometnē katru brīvu domu, visur valda gestapo. Grēbera atteikšanās būt par ieroci fašisma rokās ir domājoša cilvēka loģikas uzvara. Romānā ,,Laiks dzīvot un laiks mirt” Remarks runā par vācu tautas atbildību. Vācu karavīri ir līdzvainīgi fašistu noziegumos, un arī viņiem jānes šis kauna traips. Rakstnieks runā arī par antifašistisko pagrīdi. Kareivis Immermanis, kaš no koncentrācijas nometnes nosūtīts uz padomju fronti, drosmīgi pārliecina apmuļķoto Grēberu, ko fašisms vēl nav paguvis galīgi samaitāt. Simpātijas izraisa skolotājs Polmanis, kas aizmugurē slēpj no gestapo ebreju Glēzeru un saglabā stingru pārliecību, ka ,,pasaulē vēl nav bijis tādas tirānijas, kurai nepienāktu gals”. Ļaunums, ko nodarījis fašisms, prasa atmaksu - tāda ir romāna galvenā doma. Bet tādēļ nepietiek ar pasīvu kritiku un runām. Saskare ar progresīviem cilvēkiem un mīlestība pret Elizabeti, bojā gājušā antifašista meitu, padara Grēberu morāli tīrāku. Viņš sāk domāt par savas vainas lielumu un nonāk līdz atziņai, ka pasivitāte, akla pavēļu izpildīšana ir tieša līdzdalība fašistu noziegumos. Viņš sāk rīkoties un cīnīties viens pats, uz savu roku (nogalina esesieti, atbrīvo no gūsta krievu partizānus), taču šos viņa pirmos soļus pārtrauc nāve. Tomēr drūmo, traģisko finālu mīkstina autora ticība jaunajai Vācijai, kas zināmā mērā personificēta Elizabetē, kura gaida bērnu